Rīgas mēra Nila Ušakova vizīte pie Lucavsaliešiem

Lucavsala.org-aerofoto-Riga-470x260

 

https://www.lsm.lv/lv/raksts/zinju-analiize/zinas/reportaza-no-lucavsalas-skepse-par-domes-planiem-mijas-ar-ceribam-attistit-zalus-projektus.a138380/

Lai arī Rīgas domē šovasar nolemts Lucavsalu nepārdot, mazdārziņu zemes gabalu nomnieki domnieku solījumā stabilitāti nesaskata. Eksperti un Lucavsalas kopienu pārstāvji pārliecināti, ka nepieciešami ilgtermiņa zemes nomas līgumi, lai kāds tur attīstītu sabiedrībai atvērtus un “zaļus” projektus.

Rīgas domei Lucavsalā pašreiz pieder gan tās atjaunotā un labiekārtotā puse, gan lielākā salas daļa otrpus Salu tilta ar plašu neizmantotu platību un mazdārziņiem. Pērn bija plānots izsolīt zemi vairāk nekā 100 hektāru platībā. Rīgas mērs pagaidām sola dot iespēju īres līgumus slēgt līdz pieciem gadiem.

 

Iedzīvotāji iestājas par zaļu Lucavsalu

Lucavsalas privāto māju lokā kādas senas brūnas koka mājas pagalmā kokā iekārtās, no riepas veidotās šūpolēs vēl rīta halātā sēž maza meitene. No atvērtajiem mājas logiem plīv balti mežģīņu aizkari un sētu sargā divas lielas suņu meitenes. Saimniece Dace Garāņina aicina pagalmā un labprāt dalās atmiņās par dzīvi Lucavsalā, kur ir vien 13 privātmāju.

“Ziemā mums šeit vienmēr ir pavisam mierīgs, un tad vasarā sabrauc dārziņu apsaimniekotāji. Arī krasts agrāk izskatījās citādāk, tas bija līdzīgs kā Zaķusalā vairāk – tur bija tāds celiņš un apkārt bija lieli koki. Tāpat rīdzinieki šeit turēja savas laivas, krastā bija mazas būdiņas – laivu nojumītes,” stāsta Dace Garāņina.

“Tēra” mājās ģimene dzīvo jau ceturtajā paaudzē. Šeit iekopts neliels piemājas dārzs, līdzās vairāki šķūņi, bijusi arī kūts. Daces māte Dzidra Šēnberga šajā mājā piedzimusi un smejas, ka patiesībā salas iedzīvotāji sevi dēvē par lucavsaliešiem, nevis rīdziniekiem.

Abas iedzīvotājas ir kategoriski pret salas pārdošanu vai apbūvi un uzskata, ka tā arvien jāattīsta kā zaļa teritorija Rīgā, tikai jāpadara pieejamāka iebraucējiem.

“Manuprāt, tas ir muļķīgākais, ko var izdomāt – pārdot Lucavsalu. Vienīgi tos dārziņus vajadzētu vairāk sakopt. Tagad jau ir mazliet labāk, bet vienu brīdi mums te bija džungļi. Tāpat negribētu uz tās pašvaldību zemes redzēt privātu apbūvi, domāju tā ir rīdzinieku zeme, kurai jābūt pieejamai visiem, nevis tikai dažiem izredzētajiem,” uzskata Dace Garāņina.

Kādā citā Lucavsalas iezemiešu mājā dzīvojusi latviešu brīvības cīnītāja, padomju disidenta Gunāra Astras ģimene.

Viņa brālis Leons Astra stāsta, ka agrāk teju pie katras mājas krastā bija ierīkota koka laipa, pie kā piesietas laivas. Viena no spilgtākajām bērnības atmiņām un izklaidēm bijusi plostu pludināšana pa Daugavu no kokzāģētavas Zaķusalā – tur ik dienu plkst.13 skanējusi tvaika svilpe, pēc kuras visi lucavsalieši regulējuši savus mājas pulksteņus.

“Tajā laikā šī vieta sevišķi apmeklēta nebija, reizēm te brauca zvejnieki vai kādi atpūtnieki. Ģimenes dārzi uz salas parādījās tikai ap 1945. gadu. Te bija tikai pļavas un bija kluss, mierīgs, zaļš stūris. Tāpat šeit kursēja pasažieru kuģītis, ap 20 vietu ietilpīgs un ceļu sāka apmēram vietā, kur patlaban ir zivju paviljons. Tas kursēja reizi stundā par ļoti niecīgu samaksu. Tie, kas šeit uz salas kaut ko izaudzēja, tie to savu produkciju arī veda ar kuģīti pāri Daugavai uz tirgu. Tas bija jauks skats – tantes ar ziediem un dārzeņiem brauca ar kuģīti,” tā Leons Astra.

Lucavsalas iedzīvotājs stāsta, ka Daugava šad tad mēdzot applūst. Iespējams, tādēļ pašvaldībai izsolē nevienu pircēju salas zemēm neizdevās atrast, pieļāva Leons Astra.

Runājot par teritorijas attīstību, viņaprāt, Lucavsalu nevar atstāt tādu, kāda tā ir patlaban. Jāļauj aktīviem ļaudīm attīstīt salu bez smagnējas apbūves. Liels potenciāls cilvēku piesaistē būtu ūdens satiksmes atjaunošana. Tāpat vietējie iedzīvotāji varētu sanākt kopā, lai savāktu kādas vēstures liecības – tās varētu padarīt pieejamas arī salas viesiem.

“Manuprāt, šeit nekādas biroju ēkas un augstceltnes nevajag. Kādēļ gan lai šeit, pašā Rīgas centrā, neierīkotu pamatīgu zaļu atpūtas teritoriju, protams, ar kādu sporta aprīkojumu,” sprieda Leons Astra.

 

Lucavsalā gan aizauguši, gan kopti dārziņi

Lucavsalas mazdārziņu teritorija stiepjas salas ziemeļrietumu krietnā daļā. Ir vietas, kur dārziņi un ceļi aizauguši ar garu zāli. Taču daudzi dārziņi ir sakopti – tajos uzslietas stikla un plēves siltumnīcas, koka nojumes, krāsainas būdiņas un pat dažviet ievilkti dzīvojamie treileri.

“Mēs nomājām un tad jau bijām sākuši būdiņu novākt, jo dzirdējām, ka te, Lucavsalā, būvēs augstceltnes. It kā jau jārēķinās ar pilsētas vajadzībām, jo tā ir viņu zeme. Bet mums, večiem, te ir ļoti laba atpūta, jo labais krasts apbūvēts ar pastaigu parku, bet man patīk darboties, jo, ja varu kaut ko darīt, es jūtos labāk,” stāsta mazdārziņa kopēja Vera.

Daļu teritorijas apsaimnieko Jumpravsalalas ģimenes dārziņu apvienība. Vienā no zemes ceļu tīkla krustojumiem uzslieta oranža koka būdiņa ar uzrakstu “Jumpravsalas valdes ēka”.

Nelielā biroja būdiņā ielikts vecs darba galds un krēsls, logā iekārti aizkari, bet sienas izlīmētas ar vaska drānu, uz kā lielu saulespuķu raksts.

Kopienas vadītāja Rasma Griņa tur saimnieko jau no bērnības četrdesmito gadu nogalē un ir pārliecināta, ka ģimenes dārziņu tradīcija pilsētas iedzīvotājiem bijusi vajadzīga, un vietai būtu piešķirams arī kāds kultūrvēsturisks statuss, lai neviens to nepakļautu iznīcībai.

“Mēs esam daudreiz teju iznīcināti un vienmēr esam kaut ko izdarījuši, lai saglabātos. Nu labi, [Rīgas mērs, Nils] Ušakovs tagad piekrita saglabāt, bet tad nāks vēlēšanas, varbūt nāks kāds cits pie varas pašvaldībā un atkal kaut ko citu te gribēs attīstīt, stabilitātes nav. Tāpēc domāju, ja mums iedotu to statusu, dārziņus neviens nevarētu aizskart,” domā Griņa.

Viņa stāsta, ka jūnija sākumā šeit bijusi sapulce, kurā paviesojies arī Rīgas mērs Nils Ušakovs (“Saskaņa”), kas cilvēkiem atvainojies par vēlmi Lucavsalas zemi pārdot un solījis, ka dārziņi palikšot neskarti, turklāt veidošot kādu teritorijas attīstības padomi, kurā ļaušot piedalīties arī dārziņu īrniekiem

“Mēs sapratām, ka elektrību mums te neievilks, ko šeit visvairāk tagad vajag, lai te nestaigātu bomži un mēs varētu pārvietoties tumsā. Tāpat obligāti jāpārmēra šeit zeme, bet pati biedrība to neuzņemsies, kamēr nav līgumu vismaz uz deviņiem gadiem, jo tad mēs zinām, par ko maksājam naudu, tas ir dārgs prieks,” sprieda dārziņu apvienības pārstāve.

Dārziņa kopšana – modes kliedziens jaunajiem

Šobrīd pašvaldības Lucavsalas zemes gabalu nomas cenas esot zemas, jo līgumu termiņš ir tikai gads. Ģimenes dārziņu kopienas biedri maksājot vidēji līdz 20 eiro gadā par 200 kvadrātmetru dārziņu. Tur ir daudz vecu augļu koku, ogu krūmu. Cilvēki audzē arī saknes, tomātus, gurķus un zaļumus, kas dodot atspaidu ikdienas izmaksām par ēdienu.

Rasma Griņa uzskata, ka dārziņu nomāšana pēdējā laikā esot modes kliedziens jaunām ģimenēm. Starp tām ir arī Lucavsalā sastaptās jaunās sievietes Lienes ģimene, kas nupat iekopusi dārzu. “Diezgan aizaudzis šeit bija, bet aši gāja. Gribas savus salātus, tāpēc dārziņu paņēmām,” skaidroja Liene.

Vēl kādā no Lucavsalas daļām jau ceturto gadu darbojas Lucavsalas ekokopiena, ko veido jaunieši, kas iekopuši atvērtus dārzus. Viņi pērn stingri iestājās pret pašvaldības zemes pārdošanu, rīkojot protestus pie Rātsnama, kā arī savākuši vairāk nekā 1000 iedzīvotāju parakstu pret Lucavsalas izsolīšanu. Patlaban ap 700 ģimeņu saimnieko Lucavsalas dārziņos, lēš ekokopienas koordinators Emīls Hlevickis.

Tuvākajā laikā biedrība plāno arī sākt veidot konkrētus projektus par salas attīstību un piedāvāt tos Rīgas domes solītajā attīstības padomē. Jaunieši pieļauj arī minimālu apbūvi, kas pielāgotos esošajai salas dabai, nevis to deformētu.

“Mēs aicinām dažādas nevalstiskās organizācijas, arī no universitātēm piesaistīsim cilvēkus un dažādus interesentus, kas vēlas darboties Lucavsalā. Mūsu ilgtermiņa vīzija saistās ar kultūru, izglītību, dārzkopību un ekoloģisko dzīvesveidu, kā arī ar sportu un izklaidi. Liela daļa teritorijas ir degradēta, un tur vajadzētu skatīt jaunas iespējas, kā attīstīt šo teritoriju, vienlaikus saglabājot visus dārziņus,” stāsta Hlevickis.

Risinājums salas sakopšanai – ilgtermiņa nomas līgumi

Lai arī mūsdienās dārziņa kopšana vairs nešķiet aktuāla, vēsturiski šī nodarbe bijusi sociālās un ekonomiskās drošības spilvens cilvēkiem krīzes situācijās, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docente, pētniece Kristīne Āboliņa.

Viņasprāt, risinājums plašākai salas sakopšanai un pakāpeniskai attīstībai ir ilgtermiņa nomas līgumi.

“Rīgas domē ir dažādas struktūras. Ja mēs runājam par Rīgas izpilddirekcijām, tad tur šis atbalsts ir, bet, nonākot līdz Attīstības departmentam, tur ir pilnīgi cita nostāja, jo jebkurš brīvs zemes pleķītis Rīgā tiek potenciāli skatīts kā iespējama attīstība, kur šo sociālo aspektu ņem vērā vismazāk. Vienīgais klupšanas akments pilsētas attīstības plānu veidošanā ir šis vārdu salikums – pagaidu zemes izmantošanas veids,” stāsta Āboliņa.

Neizslēdz atsevišķu salas zemes gabalu pārdošanu

Rīgas domes priekšsēdētājs apstiprināja, ka pērn pieņemtais lēmums pārdot pašvaldības zemes Lucavsalā šovasar ir mainīts, lai iedzīvotāji varētu turpināt iekopt mazdārziņus un attīstīt salas zaļās teritorijas. Tiesa gan, uz zemesgabaliem 103 hektāru platībā neviens pērn izsolē nebija pieteicies.

“Mana pozīcija ir, ka pērn pieņemtais lēmums pārdot visu salu bija nepareizs. Mēs redzam, ka ik gadu pieprasījums pēc zaļajām teritorijām pilsētā pieaug. Tāpat redzam, ka patlaban atbilstoši pilsētas attīstības plāniem jaunais pilsētas centrs būs Skanstes kvartālā,” teica Ušakovs.

Taujāts par to, vai zemes gabalus varētu izīrēt ilgākam laika posmam par pieciem gadiem, Rīgas mērs norādīja, ka vispirms pašvaldība noteiks trīs līdz piecu gadu nomas iespējas eksperimentālā kārtā. Savukārt infrastruktūru sola sakārtot četru gadu laikā pakāpeniski – vispirms sākšot ar degradēto teritoriju sakopšanu.

“Mums vajadzēs kopā [ar dārziņu nomniekiem] saprast, kur būs tā robeža starp mazdārziņu koloniju, kuru attīstīsim tālāk, un zaļo zonu. Lēmums par pārdošanu tiks mainīts. Nevar gan izslēgt, ka līnija, kas ir pie tilta, ja tur būs interese no privātajiem, tad mēs varētu pieņemt lēmumu kādu gabalu tur atdot kādiem privātajiem komercijai. Tāpat jāsaprot, ka pie tilta divi lieli zemes gabali jau pieder privātajiem – kompānijai “Merks” un “Ektornet”,” teica Ušakovs.

Savukārt iedzīvotājiem solīto Lucavsalas attīstības padomi sola veidot šī mēneša laikā, un to vadīšot Rīgas domes pārstāvji, iesaistot sabiedriskās organizācijas un kopienas, kas Lucavsalā jau darbojas.