Ko tālāk?

Ko tālāk?

Lucavsala – Rīgas Zaļā Sirds. Rīgas centrā, Latvijas centrā, Eiropas centrā. Daudziem šī sala asociējas tikai ar puspamestiem ģimenes dārziņiem. Tomēr zem šīs necilās ārienes slēpjas zaļa pērle – sala ar nozīmīgam dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām. Šīs salas ekoloģiskā nozīme līdz galam vēl nav novērtēta. Tā uztur līdzsvaru urbāni degradētajā Rīgas vidē. Salu caurvijošās Daugavas attekas, applūstošās teritorijas un ģimenes dārziņi veido savdabīgu ekosistēmu, kas ir arī nozīmīga atpūtas vieta caurceļošajiem putniem. Salā aug dažādas augļu koku un ogukrūmu šķirnes, kas ir nozīmīgs ģenētiskais mantojums. Tā ir iespēja daudziem simtiem Rīdzinieku ģimeņu audzināt savus bērnus dabiskā vidē. Tā ir vieta, kur jebkurš rīdzinieks var sajusties kā laukos, esot tikai 10 minūšu brauciena attālumā no Rīgas centra.

Mums ir Sapnis par Lucavsalu – zaļu, skaistu un sakoptu. Par salu, kurā tiek saglabātas visas dabas un kultūrvēsturiskās vērtības. Par zaļo tehnoloģiju, ekobūvniecības un permakultūras eksperimentu paraugdemonstrējumu teritoriju. Par Latvijas un Eiropas Zaļo galvaspilsētu. Diemžēl šis sapnis var sagrūt, gan dažu nicināmu, ar Rīgas domi saistītu cilvēciņu mantkārības, gan visā valstī dominējošās tehnokrātiskās domāšanas, gan pašu Rīdzinieku neatsaucības dēļ…

Liela daļa Lucavsalas Rīgas Domes teritoriālajā plānojumā joprojām ir atzīmēta, kā daudzstāvu apbūvei paredzēta teritorija. Lai arī šobrīd salā tiek veidoti parki ar izklaides iespējām, kas protams nav slikti, tomēr nav atmesti arī tehnokrātiskie un vidi degradējošie salas betonizācijas projekti. Arī parki tiek veidoti ar brutālākajām un primitīvākajām „gazona” (tulk. zālāja) izveides metodēm. Tā vietā, lai izmantojot lēto „simtlatnieku” darbaspēku, iztīrītu krūmus, nojauktu sagruvušās dārza mājiņas, pārstādītu kompaktāk ogu krūmus, sakoptu augļu kokus, labiekārtotu šo teritoriju un izveidotu parku, kur visi rīdzinieki varētu nākt, atpūsties, paēst ogas un pielasīt ābolus, domes funkcionāri nolēmuši šīs vērtības iznīcināt. Ogu krūmi un augļu koki tiek nežēlīgi nocitsti un iztauti, teritorija tiek nošķūrēta ar buldozeriem, uzvesta melnzeme un iesēts „gazons”. Tiek sagrauta trauslā Lucavsalas ekosistēma.

Šādu notikumu scenāriju paredzējām jau pirms vairāk, kā gada, tāpēc sapratām, ka kavēties nedrīkst. Tika rīkots „Mazdārziņu forums”. Mēģinājām veidot Lucavsalas ekokopienu, uzsākām ekomājas būvniecību un citus ekobūvniecības izveidi, (t. sk. eksperimentus ar komposta apkuri komposta dušas veidolā), rīkojām talskas salas sakopšanā. Brīdī, kad salā parādījās pirmie buldozeri, steigā, un stipri novēloti centāmies saglābt vismaz daļu salas ģenētiskā mantojuma, griežot ābeļu potzarus. Mums nebija nekāda finansējuma, trūka pieredzes šādu pasākumu organizēšanā. Mūs vadīja tikai viens mērķis – saglābt šo Zaļo pērli nākamajām paaudzēm.

Lielākā daļa organizatoru nebija rīdzinieki, bet dzīvoja laukos, kas apgrūtināja  komunikāciju un pasākumu organizēšanu. Nebija cerētās atsaucības no rīdziniekiem, tāpēc šobrīd projekts ir iestagnējis. Tomēr mēs saprotam, ka kavēties nedrīkst, tāpēc nolēmām rīkot talku un apspriedi Lucavsalas glābšanas plāna izstrādei.

Talkas laikā paredzēts kopienas zemē un tai piegulošajā teritorijā izveidot paraugmodelīti alternatīvam salas attīstības scenārijam. Cik veiksmīgi tas izdosies, atkarīgs no Rīdzinieku atsaucības. Rīkosimies tagad, jo citas iespējas mums vairs var nebūt. Mēs Rīdzinieki (lai arī atkal dzīvoju laukos, astoņi studuju gadi mani ir sasaistījuši ar šo vietu), mēs esam šīs salas patiesie saimnieki, mums un tikai mums ir tiesības lemt šīs salas likteni!

Ar cieņu, Jānis Puntulis.